SIRILS NORTKOTS PARKINSONS

Parkinsona likums jeb augošā piramīda

(Dadzis 1989, Dadža kalendārs, Rīga, Avots, 1988. 232.-236. lpp) (Acīmredzami, Valstiska cilvēka kanonā ir publicēta šī teksta tulkojuma versija.)

Darbs piepilda visu tam atvēlēto laiku. Tas ir vispār zināms un izsecināms no parunas: «Jo vairāk laika, jo vairāk darba.» Tā, piemēram, veca lēdija, kurai nav ko darīt, var veselu dienu rakstīt un sūtīt vēstuli brāļameitai uz Bognoreidžisu. Stundu viņa meklēs atklātni, vēl stundu brilles, pusstundu adresi, tad stundu un ceturksni rakstīs un divdesmit minūtes gudros — ir vai nav vajadzīgs lietussargs, lai ietu un iemestu vēstuli pastkastītē aiz stūra. Darbs, ko viens padarīs trīs minūtēs, otru pagalam nomocīs ar šaubām, pārdzīvojumiem un pašu darīšanu.

Tā kā darbu — un papīru smērēšanu jo sevišķi — iespējams tik stipri stiept laikā, kļūst skaidrs, ka tā apjoms nemaz vai gandrīz nemaz nav saistīts ar cilvēku skaitu, kuri to dara. Ja nav ko darīt, tas nebūt nenozīmē, ka obligāti jāslinko. Kad nav ko darīt, nebūt nav jāsēž, rokas klēpī salikušam. Jo svarīgāka un sarežģītāka ir lieta, jo vairāk laika tiek atvēlēts tās veikšanai. Tas visiem zināms, taču ir ļoti maz pētītas šī likuma sekas, it īpaši administratīvajā jomā. Politiķi un nodokļu maksātāji gandrīz vienmēr tic, ka ierēdņu skaits iestādēs palielinās tāpēc, ka darba kļūst aizvien vairāk. Ciniķi šo viedokli apšauba, viņi domā, ka daudziem ierēdņiem vispār nav ko darīt vai arī viņi var strādāt aizvien mazāk. Tomēr nedz ticēšana, nedz šaubīšanās neved pie patiesības. Bet patiesība ir tāda, ka ierēdņu skaits ne mazākā mērā nav saistīts ar darba apjomu. Ierēdņu skaits palielinās pēc Parkinsona likuma, un šis process nav atkarīgs no darba apjoma palielināšanās vai samazināšanās; ierēdņu skaits aug pat tad, kad viņiem vispār nav ko darīt. Parkinsona likums ir svarīgs tāpēc, ka tam pamatā ir ierēdņu skaita palielināšanās galveno faktoru analīze.

Šī nesen atklātā likuma vērtību nosaka galvenokārt statistikas dati, kurus mēs drīz minēsim. Nespeciālistam tomēr būs interesantāk uzzināt, tieši kuri faktori noteic mūsu likuma pausto tendenci. Neiedziļinoties tehnikas sīkumos — un to nav mazums —, varam izšķirt divus galvenos virzītājus spēkus. Mūsu pašreizējām vajadzībām formulēsim tos kā divus gandrīz aksiomātiskus nosacījumus:

  1. ierēdnis vairo padotos, bet ne sāncenšus;
  2. ierēdņi strādā cits priekš cita.

Lai izprastu 1. nosacījumu, iedomāsimies, ka ir ierēdnis A, kas sūdzas par pārslodzi. Šai gadījumā nav svarīgi, vai tas tiešām tā ir vai viņam tikai liekas. Piezīmēsim tikai, ka A sajūtas — patiesas vai šķietamas — var izraisīt arī spēku apsīkums, kas cilvēkiem pusmūžā ir neizbēgama parādība. Ierēdnim A ir trīs iespējas: viņš var aiziet no darba; viņš var lūgt sev palīgā ierēdni B; viņš var lūgt divus padotos C un D. Praksē A vienmēr izvēlas trešo variantu. Aiziedams viņš zaudē tiesības uz pensiju. Dalīdams darbu ar sev vienlīdzīgo B, viņš riskē netikt W vietā, kad tā beidzot būs brīva. Tāpēc divi padotie ir daudz vēlamāki. Tie viņam piešķirs lielāku svaru, bet viņš sadalīs darbu starp abiem. Turklāt no visiem trim viņš vienīgais pārzina visu darbu. Ievērojiet, ka C un D praktiski ir nešķirami. Nevar pieņemt darbā tikai C. Kāpēc? Tāpēc ka tad viņš dalītu darbu ar A tāpat kā atraidītais B un pielīdzinātos viņam. Būtu pat vēl ļaunāk, jo viņš tēmētu uz A vietu. Tātad padotajiem jābūt vismaz diviem, lai viens uzmanītu un kavētu otru, baidīdamies, ka viņš var aizskriet priekšā.

Kad C sāks sūdzēties par pārslodzi — bet to viņš darīs noteikti —, A ar viņa piekrišanu ierosinās priekšniekiem pieņemt viņam divus palīgus. Lai novērstu iekšēju rīvēšanos, A ierosinās pieņemt divus palīgus ari D. Tagad, kad A ir padoti vēl arī ierēdņi E, F, G un H, viņa virzīšanās uz augšu pa dienesta kāpnēm ir nodrošināta.

Kad septiņi sāk darīt to, ko bija darījis viens, stājas spēkā 2. nosacījums. Septītnieks tik daudz dara cits priekš cita, ka visi ir pilnīgi noslogoti. Arī A ir nodarbināts vairāk nekā agrāk. Katram papīram ir jāiet cauri katra ierēdņa rokām. E nospriež, ka lieta ir F kompetencē, F sacer atbildes uzmetumu un nodod C, kurš to izrediģē un dod tālāk D, bet D savukārt — G. Bet G ir sataisījies doties atvaļinājumā, tāpēc nodod lietu H, kas visu uzraksta no jauna ar D parakstu, un papīrs atkal nonāk pie C, kurš to izskata un noliek uz galda A.

Ko tagad dara A? Viņš varētu papīru ar vieglu roku parakstīt pat nelasījis, jo viņam ir daudz lietu, par ko vajag domāt. Viņš zina, ka nākamgad ieņems W vietu, tāpēc jāizdomā, kas nāks viņa vietā — C vai D. Ir arī jāizlemj, vai laist atvaļinājumā G — viņam vēl būtu tā kā par agru —, vai labāk nebūtu laist H veselības stāvokļa dēļ — viņš slikti izskatās un ne tikai ģimenes nesaskaņu dēļ. Tad vēl jāsamaksā F par darbu konferencē un jāaizsūta uz ministriju lūgums piešķirt viņam pensiju. Līdz A ir nonākušas ziņas, ka D iemīlējies mašīnrakstītājā, kas ir precējusies, bet G nezin kādēļ saķildojies ar F.

Īsi sakot, A varētu parakstīt papīru, to nelasījis. Bet A nav no tiem, kas tā dara. Lai cik ļoti viņu nomāktu problēmas, ko rada viņa kolēģu eksistence, sirdsapziņa neļaus viņam pamest novārtā pienākumu. Viņš uzmanīgi izlasa dokumentu, izsvītro ne visai izdevušās rindkopas, ko pierakstījuši C un H. Rezultātā dokuments atkal kļūst tāds, kādu to bija uzrakstījis prātīgais — kaut arī kašķīgais — F. A palabo arī stilu, un tā mēs galu galā esam nonākuši pie varianta, ko būtu uzrakstījis viņš pats, ja tādu C, D, E, F, G un H nemaz nebūtu. Bet tagad pie šī varianta ir strādājis vesels ierēdņu kolektīvs un tas prasīja milzums laika. Neviens nestiepa gumiju, visi centās. Tikai vēlu vakarā A atstāj savu posteni, lai dotos garajā ceļā uz mājām. Tagad visos viņa iestādes logos ir nodzisusi gaisma un biezē tumsa, rādot, ka beigusies vēl viena nebūt ne viegla darba diena. A aiziet viens no pēdējiem, ierāvis galvu plecos, uzmetis kūkumu un greizi smīnēdams par to, ka vēlā stunda, tāpat kā sirmi mati, ir panākumu alga.

Cilvēkam, kas pētī valsts iestāžu struktūru un darbību, šī atkāpe paradis, ka ierēdņi šādā vai tādā mērā ir pakļauti vairošanās gēnam.

Ir savākts ļoti daudz statistikas datu, kuru izpēte deva iespēju formulēt Parkinsona likumu. To sīka analīze prasītu pārāk daudz laika, bet lasītājam būs interesanti uzzināt, ka mūsu darbs sākās ar Admiralitātes tāmju studēšanu. Lietas šeit ir vieglāk izpētāmas nekā. sacīsim, tirdzniecības ministrijā. Viss tiek reducēts uz skaitu un tonnām. Lūk, daži dati. 1919. gadā flotē dienēja 146 000 jūrnieku, 3249 ierēdņi un 57 000 ostas strādnieku. 1928. gadā bija palicis 100 000 jūrnieku, 62 400 ostas strādnieku, toties ierēdņu skaits bija palielinājies līdz 4558. Karakuģu skaits bija samazinājies no 62 līdz 20, bet Admiralitātē kalpoja ne vairs 2000, bet 3569 ierēdņi, veidojot, kā izteicās kāds asprātis, «varenu sauszemes floti». Uzskatāmāk tas viss redzams tabulā.

Uzskaites objekts1914 g.1958 g.Pieaugums vai kritums
Lielie kuģi6220-67.74 %
Kara jūrnieki (matroži un virsnieki)146 000100 000-31.5 %
Ostas strādnieki57 00062 000+9.54 %
Ostas ierēdņi32494558+40.28 %
Admiralitātes ierēdņi20003569+78.45 %

Savulaik ļaudis brīnījās, kāpēc cilvēku, kas nepieciešami kaujai, kļuvis mazāk, bet cilvēku, kas derīgi tikai sēdēšanai kantoros, — vairāk. Mūs tomēr interesē kas cits. Mēs gribam uzsvērt, ka ierēdņu skaits no 2000 1914. gadā 1928. gadā bija izaudzis lidz 3569, bet darba apjoms šai laikā netika audzis. Flotes personālsastāvs samazinājās par trešdaļu, kuģu skaits pat par divām trešdaļām, bet Admiralitātes ierēdņu skaits 14 gados palielinājās par 78 %, tas ir, par 5—6% gadā.

Ierēdņu skaita pieaugumu nav iespējams saprast, ja nav zināms, ka tas ir pakļauts noteiktam likumam. Mums var iebilst, ka šajos gados strauji attīstījās jūras tehnika. Lidmašīnas vairs nebija rotaļlieta, ar ko spēlējās daži īpatņi. Aizvien plašāk sāka izmantot elektroierīces. Pierada pie zemūdenēm. Flotes inženierus sāka uzskatīt — visumā — par cilvēkiem. Tāpēc mēs nebūtu pārsteigti, ieraudzījuši algu sarakstos vairāk rasētāju, tehnologu, inženieru un zinātnieku. Bet šo darbinieku skaits palielinājies tikai par 40%, toties Vaitholla ierēdņu štati auguši par 80%. Uz katru jaunu meistaru vai elektriķi Portsmutā iznāca divi ierēdņi Čēringkrosā. No tā izriet, ka administrācijai pieauguma tempi ir apmēram divreiz straujāki nekā tehniskajam personālam, lai gan patiesi vajadzīgo cilvēku (šai gadījumā jūrnieku) kļuvis par 31,5% mazāk. Starp citu, pēdējais skaitlis, ka ir pierādīts, uz lietu neattiecas — ierēdņi vairotos tādā pašā tempā, ja jūrnieku nebūtu vispār.

Būtu ļoti interesanti palūkoties, kā tas viss attīstījās tālāk, kad Admiralitātes štati no 8118 cilvēkiem (1935. g.) pieauga līdz 33 788 (1954. g.). Bet koloniju ministrijas štati impērijas norieta laikā ir vēl interesantāks pētījumu objekts. Flotes statistiku sarežģī virkne faktoru (sacīsim, jūras aviācija), kas apgrūtina atsevišķo gadu salīdzināšanu savā starpā. Pieaugums koloniju ministrijā ir uzskatāmāks, jo tur, izņemot ierēdņus, nekā nav. Statistika šeit ir šāda:

Koloniju ministrijas štati

Gads 1935 1939 1943 1947 1954
Štati 372 450 817 1139 1661

Iekams parādīt, ar kādu ātrumu aug štati, atzīmēsim, ka ministrijas darbu apjoms šajos gados nebūt nebija pastāvīgs. Tiesa, no 1935 gada līdz 1939. gadam koloniju platība un iedzīvotāju skaits gandrīz nemainījās. Toties līdz 1943. gadam tie ievērojami samazinājās jo plašas teritorijas sagrāba ienaidnieks. Līdz 1947. gadam tie atkal palielinājās, bet pēc tam ik gadus gāja mazumā, jo kolonija pēc kolonijas ieguva neatkarību. Varētu domāt, ka tam vajadzētu ietekmēt arī koloniju ministrijas štatus. Bet, aplūkojuši tabulas skaitļus, redzam, ka štati ir nemitīgi auguši. Šis pieaugums kaut kādā veidā stāv sakarā ar analoģisku pieaugumu citās iestādēs, bet nekādi nav saistīts ar impērijas lielumu un pat ar pašu tās eksistenci.

Par cik procentiem gadā aug ierēdņu štati? Lai to noteiktu, neaplūkosim kara gadus, kad štati auga ļoti strauji, bet atbildība krita. Pamācošāks ir miera laiks: ap 5,24% no 1935. gada līdz 1939. gadam un 6,55% no 1947. gada līdz 1954. gadam. Caurmērā -5,89% gadā, praktiski tas ir tas pats, kas notika Admiralitātē no 1914. gada līdz 1928. gadam.

Tātad, ja runājam par štatu palielināšanos, mūsu pētījumi parādīja, ka tie vidēji aug 5,75% gadā. Tas ļauj mums izteikt Parkinsona likumu matemātiskas formulas veidā. Jebkurā administratīvā iestādē miera laikā štatu palielināšanos var aprēķināt pēc formulas:

X = (2sm+l) / n

kur s — ierēdņu skaits, kuri pieņem darbā padotos, lai paši tiktu uz augšu pa dienesta kāpnēm; l — darbā pavadīto gadu skaits; m — cilvēkstundu skaits, kas izlietots materiāla apstrādei; n — vajadzīgo ierēdņu skaits; X — vajadzīgais jaunu darbinieku skaits gadā.

Matemātiķiem ir skaidrs, ka pieauguma izteikšanai procentos x ir jāreizina ar 100 un jādala ar iepriekšējā gada ierēdņu skaitu (Y). Tādā gadījumā formula izskatās šādi:

100 * (2sm+l) / Y*n %

Šīs formulas, kā arī vispārīgo principu, uz kuriem tā pamatojas, atklāšana, protams, nav aplūkojama politiskā aspektā. Mēs nedomājam izvirzīt jautājumu, vai štatiem ir jāaug. Ja jūs domājat, ka tas var mazināt bezdarbu, tā ir jūsu darīšana. Ja jūs šaubāties, vai var būt stabila tāda ekonomika, kurai pamatā ir papīri, ko lasa un pārlasa ierēdņu armija, tā arī ir jūsu darīšana. Mēs atkal un atkal atkārtosim, ka Parkinsona likums ir tīri zinātnisks atklājums un aktuālajai politikai piemērojams tikai teorijas līmenī. Botāniķim nav jāravē nezāles. Viņš aprēķinās to augšanas ātrumu un vairāk no viņa prasīt nevar.

changed April 14, 2009